Zālīšu ķīmiskais sastāvs

Saistīts attēls

Lasot par augiem, bieži vien parādās daudz un dažādu elementu nosaukumu, kuri cilvēkam, kas nav biologs vai farmaceits neizsaka pilnīgi neko. Bieži rodas jautājumi un saikne, ar ko atšķiras vieni augi no otriem un ko nozīmē, tādu cai vitādu elementu klātbūtne.

Protams, mēģināšu maksimāli vienkāršoti aizsākt tēmu par ķīmisko sastāvu, cilvēcīgā valodā. Ar laiku palūkosimies arī citos rakstos uz šo elementu apakšgrupam, šoreiz, tā viegli pieskarsimies pamata grupām.

Visnotaļ interesants ir fakts, ka zālīšu tējas lieto jau no aizvēsturiskiem laikiem, taču ķīmiski tās tika pārbaudītas un to sastāvs noteikts tikai 19g.s. Kas ir to sastāvā un kā tās ietekmē cilvēka organisu.

Rezultātā, protams, ieguva loģisku saikni- ārstnieciskās īpašības un iedarbība ir tieši saistīta ar augos esošajiem, alkaloīdiem, glikozīdiem, saponīniem, miecvielām, rūgtvielām, gļotvielām, vaskiem, taukiem, olbaltumvielām, ogļhidrātiem, ēteriskajām vielām, krāsvielām, fermentiem, mikroelementiem, vitamīniem un fitoncīdiem.

Līdz ar to arī ir tā, ka ar vienu un to pašu augu ietekmē uzreiz vairākas orgānu sistēmas vienlaicīgi, kuras savā starpā nosacīti var uzskatīt par nesaistītām (protams, organisms ir viens un saistīts).

Ķīmiskais sastāvs un tajā esošo ķīmisko elementu koncentrācija ir atkarīga no daudziem faktoriem. Pie šiem faktoriem var pieskaitīt: auga suga, augšanas apstākļi, ievākšanas laiks, sagatavošanas/apstrādes veids, uzglabāšanas noteikumi. Tie ir pamata noteikumi, kas nosaka, zāļu tējas iedarbības kvalitāti uz cilvēka, mežā ievākta zālīte būs daudz efektīvāka, kā ražotāja audzēs audzēta- tas ir kā likums, par kuru parasti ražotājs cenšās noklusēt, jo tas var kaitēt biznesam. Un viss ir ļoti vienkārši, augs tiek iesēts apstrādā zemē un tajā ir tik daudz barības vielu cik ir, ar laiku šo lauku nākas piebarot un ļaut tam atpūsties, taču ar ko parasti šos laukus piebaro? Ar mēslojumu, kurš nodrošina augu augšanu, bet vai tas nodrošina pilnvērtīgu mikroelementu kopu, kura ir nepieciešama cilvēkam....viela pārdomām.

Kā jau minēju, augu iedarbība ir tieši saistīta ar tajos esošo vielu veidu un daudzumu. Aplūkosim biežāk sastopamās vielas un kas tās tādas ir. Kas zina, iespējams, ka zinot vielu nozīmi, mums radīsies jaunas idejas, kā pielietot augus mūsu vajadzībām.

Alkaloīdi- tie ir indīgi, sarežģīta sastāva organiskie savienojumi un tie ir atrodami auga šūnu sulā. Medicīnā plaši pielieto alkaloīdu sāļus un ne tikai medicīnā. Biežāk lietotie ir kofeīns, nikotīns, efedrīns, salsolīns, morfīns un hinīns.

Glikozīdi- sarežģītas uzbūves negaistoši, cietie kristāli. Tie sastopami liepā, alvejā, irbenē, pienenē u.c. Ja tos ietekmē ar fermentu vai ūdens vārīšanas palīdzību, tie sadalās un pārtop par dažādiem cukuriem un to pavadošiem elementiem un tie tad arī ietekmē cilvēka organismu ārstnieciski. Īpaši svarīgu lomu medicīnā ieņem, sirds darbību ietekmējoši glikozīdi. Tādus satur augi, kā adonis un maijpuķītes.

Saponīni- vielas, kuras var pieskaitīt glikozīdu grupai, taču tiek izteiktas atsevišķā grupā. Tām ir urīndzenošas un atkrēpošanu veicinošās īpašības. Šīs vielas ir indīgas, ja tiek lietotas lielās devās. Saponīni ir sastopami, daudzās augu saimēs.

Augu šūnu sulas saturā ir arī daudz krāsvielu, kurus sauc par pigmentiem, svarīgi, atcerēties, ka šie pigmenti iedarbojas arī ārstnieciski.

Miecvielas- slāpekļa nesaturoši un neindīgi savienojumi. Sastopamas, ozola mizās, asinszālēs, pīlādžos un citos augos un to daļās. Miecvielu saturošus augus izmanto kā savelkošus un pretiekaisuma līdzekļus, kuņģa un zarnu trakta problēmu gadījumā, tāpat tie veiksmīgi palīdz stomatīta, apdegumu un citu ādas slimību gadījumā.

Flavonoīdi- dzeltenas krāsas organiska viela. Šī viela palīdz stiprināt asins vadu sieniņas, novērš iekšējas asiņošanas.

Ēteriskās vielas- gaistoši organiskie savienojumi, kuri spēj būt jel kāda ķīmiska sastāva. Tie spēj savienoties ar ūdeni un ar tā tvaikiem pārvietoties. Tās sniedz individuālu smaržu katrai auga daļai un dažādiem augiem.

Gļotvielas- slāpekli nesaturošas vielas, kuras ir līdzīgas polisaharīdiem. Gļotvielas varam sastapt altejas saknēs, linsēklās un citos augos. Gļotvielas lieto, kā caurejas veicinošu līdzekli, aizsargkārtas veidojošu klepus iekaisušam kaklam un ārēji, kā mīkstinošu līdzekli.

Sveķi- cieti vai pusmīksti, parasti lipīgi organiski savienojumi, kuriem piemīt visdažādākais ķīmiskais sastāvs- atkarībā no auga. Pamatā sveķiem ir pret mikrobu, dezinficējošas un brūču dziedējošas īpašības.

Rūgtvielas- slāpekli nesaturošas vielas, kurām piemīt izteikti rūgta garša. Rosina apetīti, pastiprina kuņģa sekrēciju un uzlabo gremošanas procesus.

Fermenti- īpatnēji, olbaltumvielu dabas, organiskie savienojumi, kuri galvenokārt strādā kā katalizātori dažādos ķīmiskos procesos.

Organiskās skābes- organisko skābju saraksts ir ļoti plašs, bet biežākās ir citronskābe, ābolu skābe, skābeņskābe, dzintarskābe, skudrskābe. Īpaši daudz šo skābju ir dārzeņos un augļos. Piemēram, ābolu skābe ir praktiski visos augļos, neskaitot dzērvenes un citrusa augļus.

Organiskās skābes piešķir augļiem un ogām skābu piegaršu, stimulējot aizkuņģa dziedzeri, zarnas- pastiprinot peristaltiku. Piemēram, kalcijs, fosfors un magnījs ir cilvēku kaulu sastāvā; jods, cinks, cirkonijs, litijs, vanādijs- endokrīono dziedzeru sastāvā; nātrijs, hlors- gremošanas sekrētu sastāvā. Dzelzs, varš, kobalts ir saistīts ar asinsrades funkciju. Kobalts un mangāns palīdz izstrādāt antiķermenīšus organismā.

Mikroelementi- ķīmiskas vielas, kuras cilvēka organismā ir nelielā daudzumā, taču piedalās daudzos savarīgos, bioloģiskos procesos. Īpaši svarīga loma ir varam, kobaltam, mangānam un cinkam. Varš aktīvi piedalās vielmaiņā, šūnu elpošanas funkcijas nodrošināšanā un kopā ar dzelzi, kobaltu un mangānu- asinsradē.

Antibiotiķi- īpatnas vielas, kuras rada mikrobi, sēnes un augi. Tām ir īpašība iznīcināt, noteiktus, slimību radošus mikrobus vai samazināt to augšanas un vairošanās spēju. Antibiotiķi ir apveltīti ar spēcīgām īpašībām, piemēram, 1/50 miljonā grama penicilīna, kurš iegūts no puvuma sēnītes, var nogalēt 200 miljons baktēriju.

Fitoncīdi- zidaugu antibiotiķi. Kā, piemērs, tos satur sīpols, ķiploks, asais pipars, mārrutks, kāposts, āboli, apelsīni, mandarīni, nātres, salvija, priede, ceriņš, ozols, irbene, pīlādzis. Zinātnieki noskaidroja, ka piemēram, sīpola, ķiploka un citrusaugļu fitoncīdi ir spējīgi nogalināt mikrobus, pāris minūšu laikā. Un ķiplokā esošie fitoncīdi spēj pat apturēt tuberkulozes baktērijas attīstību.

Lietojot fitoncīdus ārēji tie spēj palīdzēt atjaunot audus vai paātrināt brūces dzīšanu. Mūsdienās, šīs vielas plaši arī pielieto elpceļu un barības vada ārstēšanā.

Vitamīni- specifiskas organiskas vielas, kuras ir dažādas pēc savas ķīmiskās uzbūves. Tās ir svarīgas normālai cilvēka organisma funkcionalitātei. Pamatā visi augi sevī ietver dažādus vitamīnus, bet ne vienmēr lielos daudzumos. Taču ir arī augi, kuros kādas konkrētas grupas vitamīns ir lielos daudzumos. Šobrīd izpētītas ir aptuveni 30 vitamīnu grupas un vēl 20 ir nepietiekami apzinātas.

Tagad droši varam teikt, ka zinām jau vairāk un saprotam, kas tie par svešvārdiem pie dažādiem augu aprakstiem un zinām uz ko vērst uzmanību.

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .