Amoliņš
(Melilotus officinalis L.)

Ārstnieciskā nozīme

Īpaši aktīva sastāvdaļa amoliņā ir kumarīns, kurš nomāc CNS, ir apveltīts ar pretdrudža un narkotisku iedarbību, lielās devās indīgs. Tajā ir arī dikumarols, kurš ir netiešas iedarbības antikoagulants- samazina asins recēšanu, tādā veidā neļaujot veidoties trombiem.

Amoliņam ir noteiktas antihipoksiskas, antiišēmiskas un citas kardiotropas īpašības. Amoliņu saturošus līdzekļus pielieto sirds- asinsvadu slimību ārstēšanai. Augam piemīt arī atkrēpošanos veicinošas un pretiekaisuma īpašības.

Tautas medicīnā amoliņš tiek pielietots plaši. To pielieto, ka novārījumu locītavu audzēju gadījumā, sāpīgu mēnešreižu, galvas sāpju gadījumā, laktācijas periodā, kā piena dzenošu līdzekli, kā arī krūts dziedzeru iekaisumu gadījumos. Ārīgi lieto, kā kompreses, lai dziedētu strutojošas brūces, furunkulus, reimatismu. Lieti noder arī vannās olnīcu iekaisuma gadījumos.








Divgadīgs augs, ar stāvu zarojumu un kuplām ziedu kopām. Izmanto kā pretdrudža līdzekli, plaši tiek izmantots arī kā tautas līdzeklis, kā antiseptisks, atpinošs, brūču dziedējošs un atkrēpojošas iedarbības līdzeklis.

Amoliņu ievāc tā ziedēšanas laikā, nogriežot ziedkopas un sāna dzinumus 30cm garumā. Pārkoksnējušies kāti tiek atdalīti, jo tajos praktiski nav aktīvo vielu. Žāvē pakarinātus, telpā ar labu ventilāciju vai žāvētājos nepārsniedzot 40C temperatūru.

Izžāvētu augu nokuļ, rupjos stublājus izmet. Gatavs drogu maisījums sastāv no ziediem, lapām, smalkiem stumbriem un neliela daudzuma augļu un tam ir izteikta kumarīnu bagāta siena smarža.

Uzglabāt amoliņu nav ieteicams ilgāk par diviem gadiem. Nav pieļaujami piemaisījumi no baltā amoliņa (Melilotus albus Ders.), un zobainā amoliņa (Melilotus dentatus Pers.).

Nav ieteicams

Der ievērot, ka amoliņš lielās devās var izraisīt sliktu dūšu, vemšanu, galvas sāpes, iedarbojas paralizējoši uz gludo muskalatūru.


Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .