Psihosomātika- elpošanas orgānu sistēma

 

 Psihosomātiskā slimība Psiholoģiskie faktori Sociālie faktori
 Bronhiālā astma
  •  Neizpausta agresija.
  • Bailes būt atstumtam, noraidītam.
  • Vainas sajūta.
  • Trauksme sakarā ar vajadzību būt mīlētam, bailēm tikt atstumtam.
  •  Adaptīva uzvedība.
  • Atkarīgas uzvedības tendences, tieksme pēc atbalsta.
 Hiperventilācijas sindroms
  •  Neizpaustas bailes.
  • Nespēja paust agresīvas emocijas.
  • Dusmas.
  • Savu vēlmju un vajadzību izstumšana jeb atteikšanās no tām.
  •  Stipri adaptīva uzvedība.
  • Pieklājība, savas vajadzības uzsverot par pēdējām.
  • Apzinīgums.

Arī ar šo iekšējo orgānu sistēmas darbību saistīti daudzi psihosomatiski teicieni, piemēram,  “Man aizrāvās elpa”, “Beidzot varēju atviegloti uzelpot”,  kas nebūt neattiecas uz elpošanas traucējumiem, bet gan raksturo cilvēka sajūtas un emocijas. No visām iekšējo orgānu sistēmām, ko inervē veģetatīvā nervu sistēma, elpošanas sistēmas darbība vislabāk atspoguļo cilvēka emocionālo stāvokli. Pēc elpošanas biežuma, dziļuma var spriest gan par fiziskiem, gan emocionāliem traucējumiem. Piemēram, baiļu brīžos var novērot elpas aizturēšanu, elpošanas biežuma pārmaiņas. Skumjas mazina elpošanas dziļumu, laime to padziļina, trauksmes gadījumā cilvēks elpo virspusēji, ātri un neritmiski. 

Bronhiālā astma 

Ar astmu saistītos pētījumos  atklāts, ka psiholoģiskās problēmas un  stress ir saistīti ar fizisko slimību un stresa situācija atkarīga no aprūpētāja. Tāpēc mātes un bērna attiecību problēmas uzskata par slimības riska faktoriem, apspiesta raudāšana, kas vērsta pret māti, lēkmei beidzoties, kad mazais astmas pacients dod vaļu savām emocijām caur raudāšanu. Šo interpretāciju padziļina novērojums, ka lēkme mēdz sākties un arī beigties ar elsām.  Bērns šādā veidā grib panākt mīlestību, no kuras ir atkarīgs. Raudāšanas apspiešana apgrūtina elpošanu, un tā parasti vērojama bērnam, kas kontrolē savu vēlēšanos raudāt un mēģina apturēt raudāšanu. Šāda bērna mātei ir raksturīgi uz maiguma pazīmēm reaģēt ar atsvešinātību un noraidīšanu. Ar raudāšanu bērns sauc māti, taču astmatiskais bērns to apspiež, jo viņam ir bail no pārmetumiem un noraidījuma. Ir sakarība starp emociju aizturēšanu un gaisa aizturēšanu plaušās. Savukārt citos pētījumos par uzvedības ietekmi uz bronhiālās astmas attīstību atklājās, ka astmatisku bērnu ģimenēs dominēja pārāk rūpīgas mātes. Viņas ir pārāk aktīvas, tāpēc tiek kavēta bērna iniciatīva, padarot bērnu atkarīgu no mātes. Pusei ģimeņu raksturīgs vai nu pārmērīgs rūpīgums, vai nevērīga nevis prasīga attieksme. Pārāk rūpīgas mātes ar savu maigumu apspiež bērnā agresīvas izpausmes un arī patstāvīgās iniciatīvas attīstību. Astmas slimniekiem nav vienādu personības iezīmju, bet ir dažas raksturīgas personības īpašības, piemēram, agresīvu tieksmju slēpšana, vēlme pēc tuvības un maiguma. Aiz agresīvām jūtām slēpjas stipra vajadzība pēc mīlestības un atbalsta. Pacientiem raksturīgs paaugstināts trauksmes līmenis, arī histeroidālas, hipohondriskas iezīmes.

Klepus

Klepus uzdevums ir atbrīvot elpceļus no tajā iekļuvušiem svešķermeņiem vai citiem kairinātājiem. Tomēr šo procesu var ietekmēt un aktivēt arī nomācošas jūtas,  kas var veicināt bronhu sekrēciju. Tāpēc klepus var būt arī iekšējas spriedzes, nepatikas vai riebuma izpausme. Konstatēts, ka klepus ir apspiestu dusmu izpausme un protesta forma. Piemēram, pirms teātra izrādes, bieži vien zālē atskan klepus. Praktiski veseli cilvēki bez alerģijas un iekaisuma pazīmēm pēkšņi sāk klepot. Ja uz klepu raugāmies kā uz procesu, ko izraisa bioloģiski cēloņi, šī parādība īsti nav skaidra. Ja raugāmies uz to no psiholoģiskā viedokļa, varam domāt, ka teātra apmeklētāji “izklepo” savu neapmierinātību un dusmas par atrašanos zālē. Ne visi teātra apmeklētāji atnākuši ar prieku, dažus ir “piespieduši” apkārtējie cilvēki. Atteikšanās var draudēt ar atstumšanu un kritizēšanu. Tāpēc vienkāršāk ir savas jūtas neizrādīt un mēģināt apmānīt sevi un citus, ka teātra apmeklējums ir savas gribas vadīts. Klepus šādos gadījumos emocionālo stāvokli atvieglo. Par neizteiktām jūtām tomēr agrāk vai vēlāk nākas ciest, un klepus vēl ir mazākā problēma.

Hiperventilācijas sindroms 

Tas ir emocionāls traucējums, kad cilvēks ieelpo vairāk gaisa, nekā viņam nepieciešams. Tas izpaužas ar pēkšņu, ātru, dziļu elpošanu, ko nomaina gaisa trūkuma un spiediena sajūta krūtīs, reibonis, baiļu sajūta. Parasti pievienojas vēl dažādas nepatīkamas sajūtas un sāpes krūškurvī un vēderā. Šiem cilvēkiem raksturīga trauksmaina depresija, panika, hipohondrija, fobijas. Raksturīgākās sajūtas ir neapzinātas bailes un daudz enerģijas, ko šie ļaudis atdod baiļu slēpšanai gan no sevis, gan citiem. Viņi cenšas apslāpēt un neizrādīt, noliegt trauksmi, bailes, dusmas. Grūtības apzināties savas emocijas. Savas vajadzības pakārto citu vajadzībām, sevi uzlūko par savaldīgiem, jūtas neizrādošiem cilvēkiem. Jūtas nomākti, jo, tā kā nespēj aizstāvēt sevi (iekšējs aizliegums paust agresīvās jūtas), bieži ir pakļauti citu nesaprātīgi lielām prasībām. Ļoti liels un spēcīgs superego (pieklājīgi, bet frustrējoši vecāki), kas izvirzījuši augstas prasības. Raksturīga tendence kļūt atkarīgam no dominējoša partnera. Spilgta orientācija uz sociālām normām. Emocijas nav jāizrāda, bet jāsavaldās. Lēkmes bieži rodas tad, kad nepieciešama pašapzinīga, noteikta un agresīva rīcība, uz ko šis cilvēks nav spējīgi un kas ir krasā pretstatā ar viņu ierasto bezpalīdzības izjūtu un bailēm zaudēt iedomāto drošību. 

Plaušu tuberkuloze 

Vēl īsti netiek uzlūkota par psihosomatisku slimību,  bet daži fakti tomēr par to liecina. Tikai nedaudz cilvēku (5–10%) no tiem, kas inficējas ar patogēnisko mikrofloru, saslimst. Labu efektu terapijā dod slimnieka līdzestība. Lai pacients ātrāk izveseļotos, būtiska ir emocionālās traumas sadzīšana. Ķermeņa rezistence pret mikrobiem saistīta ar saskaņotību starp imūnsistēmas reakcijām un emocionālo stāvokli, un stresa pārvarēšanas mehānismiem. Šiem slimniekiem piemīt gan šizoidāla personības struktūra, gan labila pašvērtība, gan pastiprināta pieķeršanās vajadzība. Bieži ir hiperaktivitāte, tieksme uz alkoholismu, pārlieka tieksme būt aizsargātiem, aprūpētiem. Ģimenēm, no kurām šie pacienti nāk, dominējušas mātes vai tēva vispār nav, tāpēc rodas emocionālas traumas, vilšanās, baiļu sajūtas un izmisums. Nepastāv kāds noteikts tuberkulozes pacienta personības raksturojums, taču vairumam ir viegla ievainojamība attiecībā uz mīlestības atraušanu, kas sadzīvo ar vajadzību palikt tuvībā ar māti un tās radīto vidi.

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .