Psihosomātika- sirds un asinsvadu sistēma

  
Psihosomātiskās slimības  Psiholoģiskie faktori Sociālie faktori
 
  •  Spilgta tendence izvairīties no konfliktiem.
  • Tiek apvaldītas emocijas.
  • Atteikšanās atzīt stresa situācijas esamību.
  • Vainas sajūta.
 Sociālā uzvedība ir:
  • hiperadeptēta,
  • paklausīga,
  • uz izrādīšanos oriontēta,
  • pasīva.
 Miokarda infarkts, sirds koronārā slimība
  •  Baiļu noliegšana.
  • Neizpausta agresija.
  • Vilšanās personiskajās attiecībās.
  • Liels emocionāls zaudējums darbā.
  •  Stipra nepieciešamība pielāgoties sociālām normām.
  • Raksturīgi augsti standarti.
 Angioveģetodistonija
  •  Bailes par savu nepilnību.
  • Iekšējā nedrošība.
  • Šķiršanās un zaudējumi.
  • Pamestības sajūta.
  •  Tieksme uz pasivitāti



Emociju saistība ar sirdsdarbību bieži tiek pieminēta arī ikdienā. Par to mēs varam pārliecināties no tādiem teicieniem kā “man par viņu sāp sirds”, “ap sirdi kļuva smagi”, “viņas sirds to neizturēja” u.tml. Ar šiem teicieniem raksturo ne jau sirds muskuļa vai asinsvadu stāvokli, bet gan jūtas un emocijas, ko cilvēks tai brīdī pārdzīvo – bēdas, bailes, izmisumu, sajūsmu, prieku. Visbiežāk sirds mums saistās ar jūtām vai mīlestību. Psihofizioloģiskie pētījumi pierāda, ka uz mīlestību sirdsdarbība reaģē vismazāk. Sirds vairāk reaģē uz tādām jūtām kā dusmas, naids un bailes. Sirdsdarbībā nereģistrē būtiskas pārmaiņas, ja, sarunājoties ar cilvēku, piemin viņam mīļus, tuvus cilvēkus,  bet, ja piemin tādus, ko viņš ienīst vai uz ko dusmojas, sirds un asinsvadu sistēmā notiek pārmaiņas. Daudziem cilvēkiem sirdsdarbības pieminēšana jau rada dziļi slēptas bailes, jo apziņa par sirds absolūto svarīgumu dzīvības saglabāšanā iet kopā ar pilnīgu nespēju to pašam kontrolēt – ne to var apskatīt, ne aptaustīt. Ikdienā vesels cilvēks savu sirdi  un tās darbību nejūt. Sirds un asinsvadu darbību cilvēks jūt tikai to pataloģijas, proti, slimības gadījumā – sāpju, sirdsklauvju un citu nepatīkamu sajūtu veidā. Psiholoģisko faktoru ietekme uz sirds un asinsvadu sistēmas traucējumiem un slimību izcelsmi ir dažāda. Visvairāk emocionālo faktoru ietekmi novēro angioveģetodistonijas, aritmijas un miokarda infarkta gadījumā. Vēl var minēt kardiomiopātiju, sirds audzējus, piedzimtās sirdskaites. 

Angioveģetodistonija 

  • Tā parasti izpaužas ar akūtām panikas lēkmēm, kuru laikā cilvēks jūt sirdsdarbības traucējumus – pārsitienus, sāpes,  kas rada sajūtu, ka sirds var apstāsies, arī nāves bailes.
  • Bieži ir sajūta, ka trūkst elpas.
  • Bailes par savu veselību izraisa sirdsdarbības pārmaiņas un nepatīkamas sajūtas tikai pastiprina. Bailēm nomirt nav nekāda pamata, jo nepatīkamās sajūtas sirds apvidū un citur ķermenī rada ne jau sirds muskuļa bojājums, bet gan nervu sistēmas regulācijas traucējumi, kas bez minētiem simptomiem rada vēl arī citus simptomus, piemēram, aukstas rokas un kājas, nebūtisku arteriālā spiediena celšanos vai pazemināšanos, roku trīcēšanu, reiboni, galvassāpes, pastiprinātu urīna veidošanos, drebuļus, nespēku. 
  • Traucējumus biežāk var novērot jauniem cilvēkiem, parasti līdz 40 gadu vecumam.
  • Visbiežāk šāds emocionālais stāvoklis un arī iekšējo orgānu neiroregulācijas traucējumi, saistīti ar šķiršanos un zaudējumu, kad cilvēks jūtas pamests, atraidīts un vientuļš. Tas var būt sekas pēc tuva cilvēka nāves vai šķiršanās. 
  • Traucējumu dziļākā būtība ir jau iepriekš izveidojušies iekšēji konflikti, kuru pamatā parasti ir  nedrošība par savu identitāti, pastāvēšanu, zems pašvērtējums. Šo konfliktu dēļ cilvēks nespēj dabiski izsērot radušos zaudējumu. Šāda pastiprināta jutība pret iespēju būt pamestam ir cilvēkiem, kam ar māti bijušas simbiotiskas vai, tieši otrādi, atraidošas attiecības. Tāpēc bieži vien ar pamešanas sajūtu saistītās emocijas bez profesionāļu palīdzības vairs nav izsērojamas.
  •  Pastāv slēptas bailes par savām spējām tikt galā ar dzīves uzdevumiem, bailes par savu nepilnību, vērojama tieksme uz pasivitāti un aprūpējamā stāvokli. Šie cilvēki bieži vien mēdz būt pārliecināti par savu nevarīgumu, par to, ka apstākļi un liktenis ir nelabvēlīgi pret viņiem,  kas iekšējo nedrošību un bailes tikai pastiprina. 

Miokarda infarkts, sirds koronārā slimība

Miokarda infarkta riska faktori ir: palielināta masa, regulāri paaugstināts arteriālais spiediens, lipīdmaiņas pārmaiņas, smēķēšana, iedzimtība, mazkustīgs dzīves veids u.c. Noliegšana ir viens no psihiskās aizsardzības mehānismiem. Šie cilvēki parasti ārēji ir mierīgi un savaldīgi, sūdzības aktīvi neizsaka. Parasti ir laba humora sajūta, pacienti mēdz uzmundrināt pat mediķus un citus pacientus, viņi bieži rada iespaidu, kas neņem slimību nopietni. Tomēr gan psihiskie, gan fiziskie traucējumi var būt ar ļoti nopietnu prognozi, tāpēc ir vērā ņemami.

Miokarda infarkta slimnieku personības struktūrai raksturīga hiperadaptīva uzvedība, kuras mērķis ir vajadzība pielāgoties sociālām normām, ir augsti standarti pret sevi un citiem kā kompensācija savas mazvērtības, nepielāgotības sajūtai. Infarktu izraisošas situācijas bieži saistītas ar objekta zaudējumu. Parasti adekvāti reaģēt uz objekta zaudējumu liedz narcistiskie traucējumi. Narcistiskām personībām zaudējums ir krietni lielāka trauma. Par slimības izraisošu faktoru var būt arī vilšanās personiskās attiecībās, liels emocionāls zaudējums.

Galvenie miokarda infarkta etioloģiskie faktori ir skleroze un stress. To rašanos veicina daudzi neveselīgi paradumi – pārēšanās, neveselīga ēšana, pārmērīga alkohola lietošana, kā arī trauksme, sasprindzinājums, slēpta agresivitāte.  Tomēr vēl viens ietekmējošais faktors ir tieksme pēc panākumiem. Ja anoreksiju nosacīti var saukt par princešu slimību, tad miokarda infarkts ir direktoru, vadītāju un prezidentu slimība. Steiga, miega, atpūtas, laika trūkums, uzmācīga kaislība pret darbu un lielā atbildība ir riska faktori. Uzmācīgo vēlmi strādāt var skaidrot ar to, ka šim personības tipam emocionāli tuvas attiecības ir grūti veidot, tādēļ labāk par attiecību veidošanu ar savu ģimeni padodas ekstraverti, virspusēji, ar šova elementiem saistīti kontakti. Vairāki zinātnieki šo personības tipu uzlūko par sevi pārāk augstu vērtējošu, tāpēc šie cilvēki uzņemas darīt darbu, kam nav piemēroti, kas tiem rada papildu slodzi. Beigu beigās rodas pārpūle, jo cilvēks mēģina būt vēl perfektāks, vēl ātrāks, vēl stiprāks,  saglabājot  sevī slēptas  bailes par iespējamo neveiksmi.

Arteriālā hipertensija 

Arteriālo hipertensiju izraisa trīs veidu faktori: bioloģiskie, psihiskie un sociālie. Bioloģiskie faktori jāanalizē īpaši uzmanīgi, jo arteriālā spiediena paaugstināšanos var izraisīt dažādas patoloģijas – nieru, endokrīnās sistēmas, kardiovaskulārās, neiroloģiskās slimības u.c. 

No psiholoģiskiem faktoriem hipertensijas pacientiem būtiskākais ir konflikts starp agresīviem impulsiem un atkarības tendencēm. Ir stipra vēlēšanās vairīties no konfliktiem, tiek apvaldītas gan pozitīvās, gan negatīvās emocijas. Raksturīga iezīme ir arī atsacīšanās atzīt stresa situācijas un konflikta esamību. 

Pētījumi par attiecību veidu ģimenēs, kurās viens no vecākiem slimo ar hipertensiju, liecina, ka bērniem praktiski nav iespējams iemācīties veiksmīgi risināt konfliktus, jo šais ģimenēs pārsvarā ir negatīva neverbālā saskarsme, proti, neapmierinātība, dusmas netiek izrunātas un risinātas, bet tiek paustas ar klusēšanu, neatbildēšanu, novēršanos no citiem, vairīšanos no acu kontakta, dusmu izpaušanu darbībā (skaļu durvju aizciršanu u.c.). Šo attiecību modeli no vecākiem pārņem bērni, un pastāv liela iespēja, ka arī viņi būs tendēti uz hipertensīvām reakcijām. Šie faktori jāņem vērā, lai izvairītos no iedzimtības faktoru pārvērtēšanas.

 

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .